DROSME
ĢIT sadarbojas ar māksliniekiem, kuri veido darbus aktīvā dialogā ar auditoriju, pielieto daudzveidīgus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un ceļo ārpus tradicionālā dramatiskā teātra robežām. Mūsuprāt, teātris ir pieredze, nevis instruments ziņu pārraidīšanai, tāpēc ĢIT top izrādes, kas attīsta gatavību pieņemt nepazīstamo, veicina vēlmi ieklausīties un izaicina teātri uztvert kā vingrinājumu veselīgai robežu paplašināšanai.
IZTĒLE
Mums ir svarīgi dot laiku un telpu mākslinieku iztēles attīstīšanai – tā ir fokusēta spēle, kas palīdz rasties jaunām idejām, izteiksmes veidiem, sadarbībām, sakarībām, un tā ir arī iespēja kļūdīties, iet maldu ceļus un pieredzēt, ka teorētiskā iecere praksē nav īstenojama. Tādēļ Ģertrūdes ielas teātris izveidojis rezidences programmu, kas māksliniekiem ļauj koncentrēties uz meklējumiem un izpētes procesu, ne tik daudz – rezultātu kā pabeigtu izrādi.
EKOLOĢIJA
Globālās sasilšanas raisītās klimata izmaiņas, arvien pieaugošā ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība liek būtiski pārdomāt līdz šim piekopto industrializācijas modeli un uz izaugsmi orientēto ekonomiku. Jebkuri resursi ir ierobežoti, tāpēc svarīga ir to ilgtspējīga izmantošana, arī mākslā. Mūsu uzdevums: atrast veidus, kā izmantot mums pieejamos resursus apstākļos, kad būtiski sašaurināties, nevis izplesties; kā izveidot sistēmu, kas nebūtu tik piesārņojoša – gan materiālā, gan informatīvā ziņā. Mums ir svarīgi, lai Ģertrūdes ielas teātrī tiek veidotas izrādes, kas ir jaunas pieredzes un domu apmaiņas lauks, nevis patēriņa produkti.
SATIKŠANĀS
Teātris ir vieta, kur satikties citam ar citu, sastapties ar nezināmo, nesaprotamo, vēl neiepazīto, kur pārdomāt pastāvošo varas un spēku sadalījumu, tostarp mākslā un tās pieredzēšanā. Teātris, kurā vara ekskluzīvi pieder māksliniekiem, vairs nav interesants. Teātris, kura centrā ir tikai cilvēks un viņa vajadzības, vairs nav iespējams. Teātrim kā kopīgai sabiedriskai telpai jākalpo par vietu, kur mēs varam dzirdēt dažādas – ne tikai vairākuma – balsis. Teātrim jābūt atvērtam un jārunā arī to vārdā, kam pašiem balss nav vai kuru balsis citādi netiek uzklausītas – vai tā būtu dzīvā daba mums apkārt, vai stigmatizētas un marginalizētas sabiedrības grupas, vai problēmas, par kurām visi zina, bet nevēlas nosaukt vārdā. Teātris nav prece, tajā nav pieprasījuma un piedāvājuma attiecību, nav paskaidrojumu un izskaidrojumu. Teātris ir ielūgums piedalīties notikumā un sarunā.